Latviešu raķetes un Rītausma vakaros
Sauc šo rakstu par pipargurķi, jo ir ticis ilgi marinēts (HA)
Liriska atkāpe tiem manu e-pastu saņēmējiem, ar kuriem pazīšanās nesniedzas vairāk kā desmit gadus senā pagātnē – man senāk ļoti patika bobslejs. Mūsdienās to sauc par hiperfiksāciju, es to dēvētu par četrpadsmitgadīgās es būšanu īstam LETIŅAM. Līdz ar mūsu sasniegumiem šajā sportā zuda arī mana aizrautība, bet esmu pavadījusi daudzus gadus, rūpīgi sekojot līdzi rezultātiem, aktualitātēm, intervijām un dažādām leģendām.
Tagad esam atguvuši iekavēto un nu visiem būs skaidrs, ka izdzirdēšana par izrādi Latviešu raķetes manā dvēselē radīja neaprakstāmu satricinājumu (atvainojos, ka rakstu kā veca angļu autore – tikko pabeidzu lasīt Prāta apsvērumus) un vēlmi būt klāt un šo redzēt savām acīm. Tad Latviešu raķetes tika atzīta par gada labāko lielās formas izrādi, es nopirku biļetes, saskaņoju ierašanos ar manu Liepājas bāku un devos ceļā. Uz izrādi devāmies kopā ar Anci, tādējādi paplašinot viena otras skatīšanās pieredzi, jo mūsu attiecības ar bobsleju ir diametrāli pretējas.
Prieks, ka izrāde, tāpat kā latviešu labākā filma “Es mīlu jūsu meitu”, kurā pats režisors Regnārs Vaivars tēloja lauku puisi Matīsu, sākas ar beigām, tikai pēc tam dodoties uz sākumu. Esmu pilnīgi droša, ka starp šīm lietām nav saistības, bet es arī esmu sākusi novērtēt prieku, ko rada melošana sev. Izrāde man patika, tomēr ar vairākiem “bet”. Pats stāsta saturs bija aizraujošs, mani vienmēr uzrunā izrādes, kurās iespējams uzzināt ko jaunu, iedvesmoties vakarā pēc pasākuma skatīties Wikipedia, meklēt rakstus un intervijas ar to varoņiem vai pasūtīt iBook biogrāfiskas grāmatas. Darbs izrādes sagatavošanā bija izdarīts liels, veiktas intervijas ar vairāk nekā 20 iesaistītajiem personāžiem, tādā veidā rekonstruējot notikušo. Ik pa laikam aktieri uzrunā skatītājus tieši, liekot man domāt, ka teiktais varbūt ir atreferēts, bet nāk no aktieru attēlotajiem varoņiem. Mārtiņš Kalita ir brīnišķīgs degošā Upatnieka lomā, gan neprātīgi prasīgs, gan aizkustinoši mīļš, bet pavisam noteikti ticams.
Kādā šīs izrādes recenzijā lasīju viedokli, ka izrāde neatbild uz jautājumu par to, kādēļ kaut kas tik bīstams vispār ir jādara – izrāde neslēpj bobsleja traģisko dabu un upurēšanos, kas tiek pieprasīta. Man atbilde uz šo jautājumu nelikās svarīga gan dažādu faktu ietekmē (Upatnieks bija kamaniņu sportists, tas jau neindicē par normālu riska apetīti), gan tādēļ, ka man nelikās, ka mēs jebkādi pietuvotos atbildei uz jautājumu, kuru pats galvenais varonis nešķita, ka sev kādreiz ir uzdevis. Interesanti ir atveidota arī nosacīti pozitīvā sporta puse – padomju labumu tirgošana un prieks par sasniegumiem, bet pēcgaršā vairāk paliek skumjas par visām cīņām (ar sevi, padotajiem sportistiem, kolēģiem, konkurentiem, PSRS iekārtu) kuras tika veiktas to izvēloties vai neizvēloties.
Izrāde ir vizuāli iespaidīga (man liekas, ka es šo rakstu katrā savā e-pastiņā), aktieri tiek kārtīgi nodzenāti pa skatuvi. Ir gan aizkustinoši, gan smieklīgi mirkļi, izrāde ir aizraujoša un izklaidē visas trīs stundas. Dažkārt gan kārtējā sacensību aina nav pats interesantākais notikums, kam piesiet acis, kā arī faktu gūzma ļauj gan apjukt informācijas pārbagātībā, vienlaicīgi radot vēlmi uzzināt vēl ko tam piemērotākā formātā – es pēc izrādes būtu gribējusi saņemt mazu konspektiņu. Ik pa laikam tiek pateikti kādi interesanti fakti, kurus gribētu piefiksēt un mājās papētīt dziļāk, saprast, kas ir minētie personāži un pavisam noteikti būtu vēlme iepazīties ar apkopotiem interviju failiem, jo daudz kas saturiski ir atstāts pirms starta līnijas. Traks stāsts par trakiem vīriešiem, bet ne tuvu tikai to. Ne vienmēr sapratu Vaivara režijas risinājumus un dažādos kāpinājumus, bet tā, šķiet, ir gaumes lieta. Rakstot šo vairāk nekā mēnesi pēc izrādes apskates jāsecina, ka atceros, ka visādi sīkumi un vidējumi man bija tā ne pārāk, bet nekaitināja tik ļoti, lai tos atcerētos konkrēti. Man beigās izrāde radīja vieglu mazuma pieskaņu par to, ka tajā bija tik daudz, bet dažkārt radās virspusēja atstāsta sajūta, tomēr teiktu, ka piedzīvojums man patika un to iesaku apmeklēt (15. un 16. augustā Rīgā būs (nu jau izpārdotas) viesizrādes), it īpaši maniem sportu mīlošajiem lasītājiem.
Nākamajā dienā devos novērtēt arī Rītausmu vakaros, kura visspilgtāk atmiņā ir palikusi ar savu Tvīnpīkas stilu (tā nav tikai asociācija, paši aktieri šo ir minējuši kā iedvesmas avotu). Vizuāli iespaidīga un baudāma izrāde katru tās sekundi. Tiek izmeklēta slepkavība, bet viss, protams, nav tā, kā izliekas. Daudz par sižetu negribu stāstīt, jo man lielākais prieks bija netīšām sev priekšā nepateiktajos pavērsienos. Post factum gan secināju, ka biju lasījusi recenziju, kur tie bija pateikti, bet šķiet, ka ne pārāk uzmanīgi, vai arī mana mīļā galva izlēma to neatcerēties. Arī sižeta risinājumi un skatuviskās izdarības ir absurdas un izklaidējošas, sākumā saprast nevar neko, bet tas papildina skatīšanās pieredzi, jo Tu kā skatītājs neesi vienīgais, kurš par notiekošo ir ļoti apmulsis.
Otrajā cēlienā noslēpumi sāk atklāties, tomēr dažbrīd šķita, ka pareizās atbildes skatītājiem tiek barotas ar karotīti, nevis ļaujot mums organiski nonākt līdz sapratnei par notiekošo. Līdz galam nelikās, ka visi kauliņi nostātos savās vietās un sader savā starpā, bet lielos vilcienos doma bija skaidra un aptverama. Vairāki aktieri likās ļoti savās vietās, Gatis Maliks bija lielisks (neaptēsts) policists, Mārtiņš Kalita (atkal) fantastisks Dzejnieka lomā, Agneses Jēkabsones Soliste, Ineses Kučinskas Skolotāja un Agnijas Dreimanes Mūziķe radīja brīnišķīgus iederīgus muzikālus priekšnesumus un tā tālāk un tā vēl joprojām. Aktieri ļoti labi iederējās izrādes tematikā un šķita, ka izbauda iespēju tajā izpausties.
Grūti pateikt, vai daļa sižetisko pavedienu ir savilkti kopā tā ne līdz galam, vai arī problēma ir manā spējā izprast parādīto, bet skaidrs ir tas, ka ne viss beigās bija skaidrs. Tomēr tas lieliski saderējās ar manu pēdējā laika cenšanos katru teātra izrādi neanalizēt kā vienādojumu ar konkrētu (visbiežāk – vienu) pareizu atbildi. Te ir jāapsēžas, jāatbrīvojas no ekspektācijām saprast katru zilbi (vai katru teikumu… vai sarunu) un jābauda piedzīvojums. Un nav ko baidīties – galveno Jūs sapratīsiet (kaut nu ar programmiņas palīdzību, kuru ļoti veiksmīgi neatvēru līdz otrā cēliena sākumam un iesaku Jums darīt to pašu). Abas izrādes man patika, tomēr pāris mēnešus pēc izrāžu apmeklēšanas vairāk manā prātā ir nogulsnējusies Vakaru apcerīgā noskaņa nevis Raķešu testosterona pildītais trakums (lasīt: es no Raķetēm neatceros gandrīz pilnīgi neko). Kā jau vienmēr – noteikti vērts apciemot mūsu Baltijas jūras pērli!